Zaļmēslojums, tā nozīme
Lūkojoties pļavā, meža ielokā vai jebkurā
cilvēka neskārtā stūrītī nekad, nekad
neredzēsiet pliku zemi. Plika zeme ir kā brūce zemes virsmā, kā koks bez mizas.
Šo brūci daba cenšas ātrāk dziedināt, lai pasargātu no karstās saules
apdegumiem, vējiem, kas izkaltē augsni un nokauj mazos zemes „strādniekus”-
mikroorganismus un citus vērtīgos dabas, zemes palīgus. Daba pati par sevi ir organiska un sevis
dziedinoša.
Cilvēks, iejaucoties ar savām zemkopības metodēm, šajā gadu tūkstošiem veidotā dabas
vienotībā, visbiežāk nodara zemei un dabai pāri, jaucot šo organisko vidi. Pēc
daudzu gadu garumā intensīvi izmantotās aramzemes augsne paliek nelietojama,
neauglīga. Var izmantot, cik un kādus minerālmēslojumus gribi- ražu iegūt ir arvien
grūtāk. Rodas nepieciešamība art dziļāk, mēslot vairāk un strādāt smagāk.
Varbūt tomēr ir daudz lietderīgāk apstāties savos centienos un palūkoties uz
daudz pieredzējušāku zemkopi- dabu? Situāciju var uzlabot pati daba, ļaujot
augiem pašiem izveidot tik nepieciešamo atveseļošanās procesu zemei. Mūsu
spēkos ir viņai palīdzēt to veikt ātrāk, izmantojot tieši zaļmēslojumus un
pielīdzinot kopšanu dabā noskatītajiem principiem.
Šo zemes atveseļošanās
principu pasaulē izmanto jau sen. Āzijā (Indija, Ķīna) zaļmēslojuma zemkopības
metodes pielietoja pirms diviem tūkstošiem gadu. Senajā Divupes kultūrā (Šumera, Asīrija un Babilonija, Roma) lauksaimniekiem
arī bija zināmi šie paņēmieni.
Zaļmēslojums ir augi, kurus
audzē augsnes uzlabošanai, apturot augsnes sablīvēšanos, kā arī palīdzot
kultūraugiem uzņemt no zemes dziļākajām dzīlēm papildus barības elementus. Zaļmēslojums spēj augsnei dot tik pat daudz trūdvielu,
cik 3kg zaļās masas aizstāj 1 – 1,5 kg
kūtsmēslu.
· Augu
saknes ir viens no augsnes irdinātājiem,
bagātinot to ar slāpekli ar
fosforu, kāliju un kalciju. Paša zaļmēslojuma saskņu sistēma (it īpaši tauriņziežu) uzņem
no dziļākajām zemes
dzīlēs esošās barības vielas. Tādejādi darot tās pieejamas augiem ar zemāku
sakņu sistēmu.
· Augu
saknēm sadaloties tiek radīta labvēlīga vide daudziem
derīgiem mikroorganismiem un sliekām. Tā
veidojot humusu, uzlabojot augsnes
struktūru un palielinot tās spēju saglabāt
tik nepieciešamo mitrumu. Organiskās vielas un humuss parasti iet
zudumā, kad tiek apstrādāta augsne ar minerālmēslojumiem un novākta raža.
· Augu
lapas piesedz zemi, pasargājot
to no erozijas, saules apdegumiem.
· Ierobežo kaitnieku daudzumu augsnē un uz augiem, tādas kā nematodes, drātstārpus, Kolorado vaboles un spēj strādāt kā biofumigācijas līdzekļi, jo katrai kultūrai piemīt savas īpašās īpašības.
Daudzos mazdārziņos, ilgstoši lietojot
kūtsmēslu, zem augsnes virskārtas izveidojas biezs, trekns, glums māla slānis,
kas nelaiž cauri ne ūdeni, ne augu saknes (tas notiek gaisa trūkuma dēļ).
Prakse rāda, ka pēc zaļmēslojuma pielietošanas, šo augu zaļās masas
iestrādāšanas augsnē, palielinās kultūraugu raža. Zaļmēslojumam lielās saimniecībās visvairāk audzē
tauriņziežus: āboliņus, vīķus, zirņus, pupas, mazāk zināmās lupīnas un
seradellu, kā arī citas pākšaugu dzimtas.
Mazdārziņos biežāk sastopamas ir auzas, sinepes,
eļļas rutks, griķi, rudzi un facēlija.
